Diez kādreiz modē nāks slow communication (pasta baloži!), kā nāk modē slow food. Cilvēkiem būs apnicis vienmēr būt sasniedzamiem, vienmēr ar pienākumu sajūtu atbildēt šeit un tagad (jo visi zina, ka tevi ir blackberijs un tu uzreiz saņem epastu), un tā nenormālā informācijas gūzma... argh.

Obama - being somewhere else, not here.

P.S. Es jau tagad esmu riktīgs slow-communicator, vecmodīgs esmu jā.
(esat pamanījuši, ka bieži uz komentāriem atbildu dienu, divas pēc tam, un vēl biežāk vispār neatbildu, jo kuram tad interesē dienu veca saruna ?!)

Enīvei, man ir ideja - tagad jau visi ar mobilajiem daudz maz esam pieslēgti internetam un tiešsaistei.
Tad nu varētu pie smadzenēm iekš galvaskausa piemontēt čipu, kuru varētu kontrolēt ar nervu impulsiem. Čipam būtu arī mini antena - nu interneta pieslēgums galvā, pavisam vienkārši.
Tad lūk - dažas no situācijām:
1) sēdi garlaicīcā sapulcē, veries pa logu apmākušajās debesīs, bet domās sačatojies ar draudzeni vai jebkuru citu personu, kurai, protams, arī ir čips galvā
2) mīlējies ar sievu, bet tajā pašā laikā domās sačatojies ar dāmu, khm, mīļāko.

Pats galvenais (no manas puses), ka nav jāsit pa taustiņiem, tas ir tik frustrējoši - tie diskrētie piesitieni, bet domās tas viss notiktu tik plūstoši :)
Būtiski ir tas, ka
1) neviens neredz, ko ar ko dari
2) rokas ir brīvas, var darīt jebkurā brīdī