Mum bija forši. Tādi cilvēcīgi, pasak-mošķ-īniski-bērnišķīgi [lai ko tas nozīmētu].

No vienas puses forši, ka zāle nebija pārbāzta, un bija, ko elpot (ne tā kā Air u.c., kur faktiski mani paglāba tas, ka biju iegādājusies sēdvietu). Tikai pašās beigās, kad izkustējos, pamanīju, ka zāle ir knapi piepildīta. Un tad arī tapa šī ļoti nozīmīgā un izteiksmīgā fotografija. Hehe. Jo pūļa vidū man kauns un nav ne mazākās vēlēšanās tur plivināties ar savu aparātu, un galu galā jābauda koncerts. Bet beigās - eh, nu nav jau tik grūti to mobilo aparātu noplivināt tāpat aiz neko.

Man nav mīļākās Mum dziesmas, jo vispār nezinu nevienu dziesmas nosaukumu, ne albumu. Man ir tikai viena plate (kurai nezinu nosaukumu, bet kuru gaidu atgriežamies mājās ;)). Tāpat nekad nav viņi likušies drūmi. Liekas jau līdzīgi saviem tautiešiem Sigur Ros, bet, ja salīdzina ar šīs vasaras Rīgas koncertu Sigur Ros , tad Mum tādi dabiskāki, amatieriskāki=nenoslīpētāki (nu bet 8 cilvēki spēlējas ar viskaut ko, divi neordināri ietērpušies uz skatuves, kāds iespaids var rasties, un tas nav nekas slikts!) -- līdz ar to arī tuvāki tautai, nu klausītājiem.
Vispār jau labai mūzikai pietiek zināt tikai grupas nosaukumu un šo to. Nekādi dalībnieku vārdi, cipari, skaitļi un plakāti pie sienām neglābs

Tā nu nākamais apmeklējamais koncerts nav zināms, jo tāda nav..