| |
[Mar. 30th, 2013|10:34 am] |
jāatzīst, ka Latvijas klimats, nedz šīsdienas, nedz vispār, nekādas īpašas emocijas manī neizraisa. Negatīvas noteikti nē, varbūt pat nedaudz pozitīvas, ņemot vērā, cik daudzus šis ledus laikmets satricina un, ka sevī nekādas satricinājuma pēdas nemanu. |
|
|
| |
[Mar. 29th, 2013|06:34 pm] |
Esot shajas majas es jutos tik laimiga, ka man vairs nav kakja. Ka var atstat edienu virtuve uz galda un, pec kada laika par to atceroties, desmaizes vieta negaidis sazhlembatas, izvazatas driskas. Kur atstaj desmaizi, tur ta ari ir. Ka nav prata japatur ieliet tiru udentinu, palukot par plecu, vai, straujak griezoties, nesabradasi kakji vai taa asti. Neviena kakta nezuust bezgaligi tirama "kastiite" un nelidinas apkart pat ja ne spalvas, tad pavilnas maiga puuka, visbeidzot gaiss ir pilnigi citadaks.
Neparprotiet, man ir bijis minka. 19 gadus. Isteniba ari tagad ir, otra maja, bet mana apzina tas otrs neeksistee (vienigi bailes par karmas punktu krashanu par shadu cietsirdibu). Man kakja nav un shadas saulainaas dienaas, kad slinki staipos pa maaju, esmu par to ljoti laimiga. Lai dzivnieki mitinas arpuse, "tur" (Karapetjana vardiem runajot), gana labi par tiem var turet ruupi, neapgrutinoties privataja teritorijaa. |
|
|