|
Mar. 10th, 2016|09:21 pm |
desmit? laikam sanāk desmi, vienpadsmit gadi, kopš pēdējo reizi skatījos Ozonu. kaut kādi TV pārpratumi fonā neskaitās. Šķiet, 5x2 bija pēdējā, ko redzēju un pēc tās nolēmu, ka Ozons ir labs, bet ne man un ne tagad.
Simts gaismas gadus tālāk - noskatījos Le temps qui reste un, lai arī Ozoniskais robustums ar neregulārām kantēm, kas rīvējas, bet tomēr kaut kā rāmi sabūvējas, tur vēl joprojām ir, noskaņojums, filmas protagonista eksistenciālais ceļojums tik ļoti norezonēja. un forma, kādā tas ielikts, aktierspēle.. Fināla sekvenci skatīšos katru 7dienu, baznīcas vietā. |
|