| Drosmi, drosmi, mieru un gribasspēku lielāku par visu citu. |
Feb. 8th, 2016|01:04 pm |
vispār man ir atvaļinājums. Pārsteidzošā kārtā sajūta kā itāļu imigrantam uz prāmja, ieraugot Brīvības statuju. Tāda "es izmisīgi negribu nokļūt atpakaļ". Nebiju gaidījusi, ka būs tik traki - sākotnēji tā taču bija mana apzināta izvēle, nosprausts plāns un mērķis. Ja es būtu drosmīga, es šajā brīdī nevis bakstītu cibā, bet komponētu atlūguma iesniegumu. Bet es neesmu drosmīga - man ir virkne nepabeigtu darbu, vainas apziņa, ka aiziešanas gadījumā tas būs jāstrebj kādam citam, kā arī vainas apziņa to cilvēku priekšā, kuriem man būtu jāpaskaidro šis "pēkšņais" lēmums, tip, viņi man tā un es viņiem šitā pretī. Stulbā audzināšana satraukties par citu labsajūtu vairāk, kā par savējo No visa visvairāk man ir bail justies vainīgai. Tāpēc iestrēgstu ar nevēlamām situācijām, lietām un vietām uz ilgāk, nekā vajadzētu. Te arī nekas aizraujošs nākotnes perspektīvā nerādās, ir nomainījušies cilvēki, tie strādā produktīvi un labi, bet ne pārāk interesanti. Apstākļus neatvieglo arī tas, ka apkārtējie tuvākie austiņā čukst, cik prātīgāk būtu sagaidīt savu apdrošināšanas polisi, savu algas pielikumu, savu cv ierakstu, parēķināt, ka ikdienas ierindas izdevumus ar honorāriem nosegt nevarēšu un tad, nekad kaut kad. bļaģ. |
|