|
Apr. 2nd, 2015|10:53 am |
Jau savā ļoti apzinātajā vecumā pilnīgi nevietā un nelaikā pārsteidzos par to, ka Čaks ir piedzīvojis un gana aktīvi darbojies padomju laikos. No lit. un kultv. stundām Čaks bija kaut kas no 20-30 gadiem, bohēmas, ormaņiem, lēdijām ar to jokaino matu vilnīti uz pieres un čarlstona bezvidukļa kleitām; tas, kura sākums obskūrajā "māte strādniece, tēvs strādnieks" veidā varbūt eksistēja, bet beigas beidzās līdz ar laikmetu. Izrādījās, ka nē. Pēcāk pārsteigšanās par to, kas ar kanoniskiem ļaudīm ir norisinājies pirms un pēc the kanona laika, kļuva par sava veida izklaidi.
Piemēram, šķiru "A.S. Zemnieka domas" izdoto V.Plūdoņa apdzejojumu:
"Šai grāmatā, it kā iekš kino,
Ir brīnumskati redzami,
nevis par kādu Rinaldino,
Bet seno grieķu varoni"
senais grieķu varonis ir Hērakls, 1940.gadā dēvēts par 'Herkuli'. Kognitīvo disonansi raisa vienā pantā saliktie sengrieķi un kino, un, ka 19.gs. augušais tautiskais romantiķis vispār ņem kino vārdu mutē. Bet pārsteigums par šo, tāpat kā par visu pārējo, protams, vairāk manis pašas ierobežotajā uztverē un zināšanās, ne mākslinieka dienās un darbos balstīts. |
|