| brīdis |
Oct. 6th, 2009|12:48 am |
Autobusā viena slāvu meitene atbildēja uz telefona zvanu.
- neko - viņa teica, laikam jautājums bija "ko dari?"
- un ko tava meitene teiktu par šādu piedāvājumu? - viņa koķeti jautāja, sarkstot un bālējot, plucinot matus un dzirkstošam skatienam klīstot pa autobusa salonu. Acīm redzot bija izskanējis kaut kāds piedāvājums. visdrīzākais iebraukt ciemā vai tml.
- nu beidz, toreiz tajā pasākumā, izrādās, pēc tam tur klāt bija arī tava meitene - laikam cilvēks vada otrā galā mēģināja liegties par savu statusu
tālāk seko visnotaļ koķeta saruna par to, kas ko un pret ko jūt, ko un kā apkārt runā u.tml. Tiek noskaidrots, ka viņa meitene neko nezina par šīs te meitenes nosūtīto vēstuli. Šī te meitene paziņo, ka viņas pusis gan zina un tagad viņa brauc pie viņa.
- un ko TU darītu viņa vietā? - meitene runā telefonā - neko??? jā, protams, neko! tu mani pamestu! - viņa saka - bet VIŅŠ nē. aicināja pie sevis. tagad braucu. - mati vēl joprojām tinas ap pirkstu, acis spulgas un vaigi kaist.
tad meitene noliek telefonu, autobuss pietur, viņa izkāpj un kaislīgi sveic pieturā stāvošu jaunu vīrieti, viņi skūpstās un tad, sadodoties rokās un jautri tērzējot, aiziet.
Viņš, jau, protams, nezina ne nieka par tikko notikušo telefonsarunu. Viņa meitene ir priecīga. Kaut kāda vēstule ir tālu prom un vispār ir apšaubāma. mīnas zem zemes.
lai arī esmu pietiekamā vecumā, lai cilvēciskās kaislības mani neizbrīnītu, tomēr vēl joprojām nespēju pieņemt, ar kādu apbrīnojamu vieglumu cilvēki nodod viens otru. Nedaudz asins ģenitāliju rajonā, endorfīnu smadzenēs un adrenalīna ap sirdi, voila tev labas dzīves recepte. |
|