| 7 |
Oct. 4th, 2009|11:42 am |
Lai arī svētdienas rītos božņecas neapmeklēju un ar reliģiju man ir visai vēsas attiecības, kā arī - ar skaņas mākslām mani vieno visādi cimperlīgi stāvokļi, ka starp muzikālu skaņu un klusumu lielākajā daļā gadījumu es izvēlos otro (for that reason man riebjas biroji, tā kā tajos lielākoties ļaudis dienas pavada, ierubījuši rādžiņu vai kompjos palaižot to, ko uzskata par 'krutu' un visiem apkārtējiem jā-dzirdamu mūziku), BET reliģiska satura mūzika mani gāž no kājām nost un plēš sirdi pušu.
Lai arī filmas kontekstā tā ir iespaidīgāka, tomēr, piemēram, šī epizode vienmēr rezultējas raudu jūrā, kas beidzas, tiklīdz skaņdarbs ir izskanējis un spēji atsākas, ja uzlikts no jauna; ne vairāk un ne mazāk. Pavasara ikgadējās stabat mater sesijas Domā arī ir jāapmeklējamas vienatnē, jo citādāk ir mulsinoši, ka asaras plūst neremdināmas un neapturami, kamēr mūzika skan
(Lai gan pārdzīvojumā daļēji pie vainas varētu būt arī dabas ainas (vai vietas arhitektūra). Sibīrijas bārddzinis mani atstāj visai vienaldzīgu, līdz pašam pēdējam kadram, kad, uz visu mūža kaislību fona, Sibīrijas rudens meži rāmi šalc - tas ir tāds pizģecs, ka tiek uzstādīts raudāšanas rekords) |
|