|
Jan. 12th, 2015|06:35 pm |
Runa par imperatīviem attiecās uz lietotājas 'jim' izcēlumu par dzīvošanas imperatīva baisumu, proti, ka cilvēks, kas iemests dzīvē, nevar izvēlēties - dzīvot, vai nē, t.i., ir nolemts būt dzīvs, kā es to saprotu.
Un tieši tāpēc, o, vislielākajā mērā ir saistīta ar jautājumu par asistēto pašnāvību.
Legalizējot eitanāziju, tiek atzīts, ka ir kaut kāds punkts, kurā no dzīvošanas vairs nav nekāda labuma un jēgas, ka izrēķinot un salīdzinot ciešanas, nāve liekas labāks un cilvēcīgāks variants, jebšu dzīvība tiek novērtēta tās dzīvojamības perspektīvā - cik dzīvojama, baudāma, laimi sniedzoša šī dzīve ir. Protams, ja mēs pieņemam un uzstādam dzīvībai dažādus metafiziskos mērķus un attaisnojumus (piemēram, pleasure principu, jēdzīgumu, funkcionalitāti, etc). Šajos gadījumos dzīvības dzīvojamības telos ir ārpus paša notion par dzīvību. |
|