|
Jan. 12th, 2015|06:29 pm |
es domāju, ka neuztveru mūža ieslodzījumu kā sodu (sods vispār viena no samudžinātajām un sviestainajām tēmām), bet gan kā sodāmā izolāciju no sabiedrības, līdz ar ko nav starpības, vai viņš sēž ķurķī visu atlikušo mūžu, vai arī ietaupa visiem līdzekļus un finalizē savu dzīvi šeit un tagad: ārpus sabiedrības viņš ir abos gadījumos.
tiesa, manas domas var arī nebūt saistošas, jo kas gan es tāda esmu, (bio)medicīnas ētiķe noteikti nē.
Man vairāk satrauc egoistiskais uzstādījums, lai tad, kad es pati vārtīšos savos sūdos kādā slimnīcas gaitenī (un tā ir reāla iespējamība, tā kā mans dzīvesveids un ienākumi noteikti nenodrošinās pensijas 100 līmeni ar personīgi aprūpi zelta dzintarkrasta pansionātā), es labāk gribētu varēt izslēgt savu dzīvi un darīt to bez kādām papildus morālām, praktiskas dabas u.c. sekām "sabiedrībai kopumā". |
|