|
Oct. 9th, 2014|04:21 pm |
|
kā lai to labāk noformulē. tas noteikti nav izsmiekls. un es pieļauju, ka šī tēma ir sen jau apdomāta, izsecināta un atmesta kā lieka. bet brīžos, kad kārtējo reizi lasu par kādu solīti tuvāk gaišajai tālei, kurā cilvēka mūžs būs bezgalīgs, smadzenes pārlādējamas čipā, locekļi kibordzīgi nomaināmi vai vienalga, nevilšus sapriecājos, ka šī attieksme paģēr kaut kādu pozitīvismu, ka visa šī dzīve, eksistence, cilvēce/planēta vienalga ir tā vērta. Nu, ka būt par cilvēku, eksistēt te un tagad ir kaut kas tāāāds, ko būtu superīgi pavilkt garāku un varbūt pat bezgalīgu. Nez, varbūt, šāds jauns statuss pavērtu apvāršņus, par kuriem ļaudīm šobrīd maza jausma (nevarētu teikt, ka es būtu daudz par to domājusi) un tāpēc īsti vēl nenovērtē, bet visādi citādi ne šī zeme, ne būšana par cilvēku vismaz man nešķiet nekas tāds, pēc kā es īpaši skumtu, gadījumā, ja tas viss beigtos. Nē, nu, ir savi prieki, ir savas bēdas, kopumā viss kārtībā un pat diezgan jauki, bet, ja tā reāli paskatos apkārt un pasaku, ka es gribētu, lai viss šitas mūžīgi, tad, nē, paldies, varat uz mani ietaupīt kādu čipu, stikla aci un titāna stilbu. |
|