|
Jan. 10th, 2014|12:09 pm |
No vienas puses daudzi civilizācijas labumi ir saistīti ar centralizēšanos, tip, valsts nevis daudz kašķīgu novadu, rakstības un valodas literarizēšana iepretim ducim dialektu un izlokšņu, visādas iestādes, kuru sistēma dod vienlīdzīgas iespējas pēc iespējas daudzveidīgākam šo iespēju lietotāju lokam etc. savā ziņā 19/20.gs. grand sasniegums. Tāpēc īpaši interesanti sekot līdzi, kā lēnām veidojas decentralizēšanās dirskurss, ka viena valoda sūds, viena valsts mokas, sistēma kropļo daudzveidību un bagātību. atpakaļ pie saknēm.
tiesa, no otras puses nevar noliegt, ka augstskola, kur - lielākā daļā gadījumu - studē to, kas interesē, kas patīk, tā un tad, kā interesē un patīk, ir daudz labāka pieredze, nekā obligātā izglītība pamata līmenī, pat ja tajā pamata līmenī problēmu nav (klasesbiedri netiranizē, atzīmes normā u.tml.).
tāpēc vēlreiz par mājskološanu. Es neesmu tik stipra, lai turētos pretī vispārējam ģimenes, radu etc. spiedienam darīt lietas tā, kā jādara, lai gan tīri intuitīvi man šķiet, ka mazāk problēmu redzu tieši ar mājskološanu. Jebkurā gadījumā, dzīves kvalitāte ievērojami uzlabojas gan man, gan bērnam tajās reizēs, kad izvēlamies viņu atstāt mājās, nevis aizvest uz dārziņu (šobrīd). |
|