|
Dec. 6th, 2013|01:12 pm |
vakar, vakarā braucot autobusā, tieši man aiz muguras sēdēja, vai drīzāk stāvēja, viens bomzis; viņa mantu maisi uz krēsliem. Un līdzīgi kā tie 'the end is near' sludinātāji pie Amsterdam Centraal vai NY ielās, viņš runāja par tikumu, par labestību, par Jēzu, par laikiem greizajiem. Pats ar sevi. Gandrīz tukšā transportā. Un tā runāšanas maniere tik daiļa: skaņa, ritmiska, slāvu pareizticīga. Gluži kā zvjaginceva izgnaņije ievads. Vai varbūt tajā ievadā nemaz nebija vārdu. Lai gan sajūta, ka bija.
Čehovs un viņa mangusts po imeņi Svoločs |
|