|
Aug. 26th, 2009|01:13 am |
es domāju, ka nepateikšu neko jaunu, bet man patīk, ka ciba ir tāds soušalaizinga endžins, līdzīgi kā TV kaste, tikikko parādijusies - tb. viens kanāls, visi kvartāli skatās un nākamajā dienā pie božņecas un tirgus laukumā aprunā, kas un kā nu tur bijis. A tagad taspats ar cibu - lai cik daudz un dažāda info ir apkārtējā universā, cibisti kolektīvi sašūmējas par kko, padarot attiecīgo lietu par 'dienas tēmu'. hau svīt.
Un vēl īsti nesaprotu, kā dzivo tie ļaudis, kam ir piepostoti nenormālīgi daudz draugu. Vai ir reāli iespējams visu to stafu izlasīt? Un ko ar to visu iesākt, spraševajetsa?
Tikai aizvakar atklāju vēl kādu jauku īpatnību. Man patīk šī seminoslēpumainība, ka var nojaust ar ko cilvēks nodarbojas, kādas ir tā dienas gaitas u.tml., taču neko konkrētu un personīgu. Gribētu saglabāt šādu stāvokli. Jo, redzies, bez konteksta, ir vieglāk izbaudīt to perspektīvu, ko piesaka teksta strēķītis pats par sevi. Lielāka zināšana uzliek pārāk precīzus rāmjus, kuros ko un kā nolasīt, zūd viss jaunrades prieks. bet vismaz pagaidam man zināmie cilvēki ir mani ļoti patīkami pārsteiguši - esmu iemīlējusi tos par kripatiņu vairāk. Nezināmie man vienkārši patīk - iespējams esmu par tiem labākās domās, nekā būtu pelnīts vai iespējams, pazīstoties reālajā dzīvē. |
|