|
Aug. 18th, 2009|11:57 pm |
Redziet, man sanāca tāda lieta. Taisīju interviju un pa ceļam nomira baterija. Neveikli tā. Un pārmaiņas pēc viss bija lieliski - jautājumi precīzi, atbildes īsas, saturīgas un labā valodā, viss secīgi, brīvi un jēdzīgi. Nebūtu pat nekas cits jādara, kā jāatšifrē un jānodod. A tagad ņihuja. Pats šausmīgākais ir tas, ka jau sarunas brīdī zināju, ka baterija beigusies (redziet, vienmēr ir slinkums čekot pirms pasākuma, vai nevajag jaunas un nu jau kādas pēdējāš 6 reizes ar šausmām gaidīju, kad nu būs tā kritiskā reize. Varbūt tāpēc arī tagad tāds kāpo*, lai arī materiāls būtu bijis ideālā simtniekā), taču tā kā līdz tam biju prezentējusies ļoti neveikli un tizli, nepietika dūšas atzīt, ka arī tas vēl ir sagājis grīstē (tuvumā veikalu, kur iegādāties attiecīgās bačas arī nebija...), tāpēc centos visu atcerēties. Un kā parasti, kad zini, ka ir jāatceras, jo tas ir svarīgi, ieslēdzas blank-space un atmiņā iegulst attiecīgā brīža fona mūzika, blakus sēdošo cilvēku apģērbs un tas, ka esi aizmirsis aizgriezt gāzi.
Lūdzu, nekādus komentārus :* |
|