| kontrastam |
Mar. 5th, 2009|12:25 am |
|
"Kad viņus redz, nevar neievērot. Viņa maza auguma, apaļīgi omulīga, vienmēr smaidoša kundze ar brillēm uz acīm. Tajās stikli, kas ir daudz, daudz biezāki par tiem, kādi ir vairumam cilvēku, kas nēsā brilles. Tas tāpēc, ka viņa redz ļoti, ļoti slikti, viņa ir vājredzīga. Viņš liela auguma, dūšīgs, pat it kā barga, tomēr reizē labsirdīga izskata, nopietns kungs, tikai skatiens viņam klīst it kā kaut kur tālumā. Nē, viņš nav aizsapņojies, viņš ir akls. Pilnīgi. Kad abi iet pa ielu, viņš viņu ir paņēmis zem rokas un paklausīgi dodas līdzi, jo viņiem uz abiem ir tikai viens acu pāris. Bet viņi paši ir pāris, un tāpēc iztiek ar to, kas ir. Iztiek paši un palīdz vēl arī citiem. Lai gan dzīve pret viņiem ir bijusi daudz skarbāka un nežēlīgāka nekā pret daudziem citiem, atņemdama gan acu gaismu, gan vienīgo, ilgi gaidīto dēlu. Tomēr tā ir arī devusi. Viņi ir viens otram, un to uzskata par lielāko likteņa dāvanu." |
|