|
Mar. 4th, 2012|11:15 am |
es te salīkšu pie PC ar degunu ekrānā un saliekšu pirkstus, lai uz klavietes uzklabinātu, cik ļoti dažreiz man gribas uzzināt, kāda bija tā ķermeniskā sevis sajūta, piemēram, nuuu, 17.gs. kuģotājiem. Pirmkārt un galvenokārt tā spēja paskatīties debesīs un zināt, kur tieši atrodies un kur tālāk jāvirzās, jo zvaigznes kā tāda šosejas līnija un ceļmalas stabiņi. Otrkārt, tā absolūti piķa melnā nakts, kur debesis no ūdens nenošķirt un zvaigznes droši vien tik spožas, precīzas un tuvu (vienu reizi izbraucot no pilsētas uz laukiem un tur paveroties debesīs man bija šoks. Tāds pats šoks, kā pirmo reizi pirmsskolas vecumā ierugot ereģētu locekli; tās zvaigznes bija tik milzīgas un tik tuvu!!!) un griežas lenām savā sistēmā, pulkstens ciparnīca, kamēr vērojošais cilvēks bez cīša pamata zem kājām šūpojas melnajā, klusajā izplatījumā.
vai gaidīšanas sajūta, pacietība, kad, piemēram, mūsdienās atliek minūti kavēties, kad jau zvana mobila ar eunukurbļaesi, kamēr pāris simts gadus atpakaļ ikdienas darbos varēja vērot gadalaikus maināmies, kamēr kāds vai kaut kas tiek gaidīts.
kā lai to noformulē, emm, šodien miesa netiek īpaši apdraudēta, tā neizjūt trūkumu, ilgstamas ciešanas, attiecīgi vismaz daļēji tā ir anestezēta. kas, protams, nav nekas slikts vai nosodāms, kā nekā, šodienas digitālais pauris ir paplašinājies viedos un savā paplašinājumā sasaitījies ar miesu (arī virtuālu) veidos, kas iepriekš nav bijuši iedomājami.
u.t.t., u.t.jp. |
|