|
Dec. 21st, 2011|03:25 pm |
un vēl ir tā, ka, tad kad pieteicās E, tas es priecājos par 2 lietām: ka varēšu brīvprātīgā piespiedu kārtā iziet cauri visai skolas mācību vielai, kas, ja netiek regulāri trenēta, no atmiņas izzūd gana ātri, kā arī, ka varēšu nodarboties ar rokdarbiem, darinot visādus tos bērnudārza svētku tērpus a ļa lācīši un ezīši etc., jo bērnībā man pašai brīži, kad mamma lādēdamies sēž pie šujmašīnas uz darina man vāverausu cepuri, ir bijuši vismīļākie. Bet te nu bija, kad E iet dārziņā, vienmēr palaižam garām ziņu par nepieciešamību pucēties kādā tērpā, kā rezultātā E parasti ir vienīgais bērns grupiņā, kas tēlo sniegpārsliņu vai kurmju ģimeni, tērpies tkreklā un trenuškās. betbetbet, mācoties no vecajām kļūdām, šoreiz pati pamanījos uzprasīt, kas un kā, vai nav jāpucējas un uzzinu, ka, jā gan, tajā pašā dienā ir paredzēts tapt par rūķiem. Tad nu pa galvu pa kaklu izkāšam šādas tādas humpalbodes, kur nekā nav, audumu veikalus, kur arī nekā nav un tad ķeramies pie plāna C, kas ir braukt pie vecvecākiem uz tālo galu pašarīt pa antresolu, jo, kā jau jūs to varētu būt ievērojuši, padomju laikus piedzīvojušiem ļaudīm antresolos ir atrodams VISS un kas pārsteidzošs vēl klāt. sakomplektējām rūķu izejamo kārtu ar visu atsperu cepuri (lai turētos gaisā) un pati pēdējā brīdī, cīnoties ar negulētas diendusas nomiedzi, sataisīju visa tērpa hailaitu - Maxximā pirktās tumšzilas samta mājas čības pārvērtās par īstenām rūķu čībiņām, tiklīdz tika apšūtas ar vecvecāku mājas vannas istabā nospertu plastmasas efeju pušķīti. mājinieki, protams, izsmēja, bet dārziņā aizgāja gana labi :D
nākamreiz, NĀKAMREIZ es pati sašūšu riktīgu, labu svētku tērpu. noteikti! |
|