|
Nov. 21st, 2011|12:08 pm |
lai arī pati mēdzu ziedot visādām iestādēm, telefōniem etc., tomēr pēdējā laikā mani ļoti mulsina visvisādi sociālajās vietnēs dalītie bēdu stasti par visādiem cietošiem bērniem, vaļiem, mātēm un vectēviem. Kā var zināt, ka tie tiešām eksistē, nevis ir kāda 'aiz neko darīt' sacerēts vai uzlabots šausmu stāsts ar random bildītēm? Tāda vikipēdijas tipa pār-no-uzlabotās patiesības versija. Kā var zināt, ka tas viss nav feiks, lai vnk tiktu pie naudiņas, jo ļaudis uz žēliem stāstiem, protams, pavelkas, nobirdina asariņu un atpogā maciņu? Piemēram, atliek tikai kādam ierakstīt - ai, šitā ir 4 gadus veca ziņa, tas cilvēks ir jau miris, ka visa pārpostēšanas-ziedošanas kampaņa tiek apšaubīta, jo kurš gan ies pārliecināties, vai tas tiešām ir lūdzējs (atšķirībā, piemēram, no asinsdonōru centra, kur pie reģistrācijas lodziņa mēdz stāvēt cilvēki, visādas ōmes un māmiņas, ar lūgumu nevis ziedot asisnis anonīmi, bet ar mērķi ziedot tam un tam cilvēkam..) un vai ierakstītais komentārs ir zinoša cilvēka, vai kārtējā jokpētera darbiņš. u.t.t., u.t.jp.
http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/64537/maza-gabriela-tetis-andris-mirst%E2%80%A6-gimene-ludz-palidzibu
Lūk, piemēram, ģimenei vajadzīga palīdzība. Var jau mest pa latam, pieciem, desmit. Tas tīri psiholoģiski ir atbalsts šai ģimenei, ja viņiem tiešām ir gadījusies tāda nelaime, nu, ka ir ļaudis, kas ir gatavi palīdzēt. Bet visādi citādi šaubos vai šādā veidā var saziedot līdzekļus nopitenām operācijām, pēcoperācijām u.c. 'lielajam' ārstēšanās komplektam. Šajā konkrētajā gadījumā man šķiet, daudz palīdzīgāk būtu uzzināt (un darīt zināmu attiecīgai ģimenei, kurai tagad varētu būt ņe do tavo), kāda tieši bija Ušakova procedūra Vācijas ārstniecības kūrei un pamēģināt to atkārtot... |
|