|
Nov. 17th, 2011|10:33 pm |
Kad es pie viņas iegāju nu jau trešo reizi un atkal izdzirdēju "man šķiet, ka es jūs kaut kur esmu redzējusi" (jā, doh, es pie Tevis uz procedūrām nāku nu jau kuro reizi!), es sapratu, ka nav ko galvā satraukti pārcilāt visas iespējamās tikšanās vietas'n'situācijas paralēli tikpat satraukti domājot eventuālos attaisnojumus jebkam, kas varētu tikt tālāk teikts, tante vienkārši vai nu ir aizmāršīga vai arī tā ir viņas 'breaking the ice' sentence. Pirmajai versijai par labu liecina apstāklis, ka iepriekšējās reizēs sarunas laikā dotos padomus viņa ir ņēmusi vērā, bet rezultātus prezentē kā kko oriģinālu un man nezināmu, absolūti palaižot garām, ka tie ir sasniegti, rīkojoties pēc maniem ieteikumiem. Nē, nu, neko, es jau esmu pieradusi, ka esmu "cilvēks, kura nebija"; sāku jau lēnām pieņemt to par savu identitāti un pat lepoties. Piemēram, man ir astoņas vienādas vizītkartes no vienas augsti stāvošas personas, kas ar mani iepazīstās katru reizi, kad tiekamies, izsniedz vizītkarti un sekojošās pāris stundas pavadām abām pusēm būtiskās, izglītojošās un pamācošās sarunās :) Tiesa, šis 'cilvēks, kura nebija' totāli nedarbojas zemākajos sociuma slāņos, lai neteiktu pat otrādi - veikalos man vienmēr neuzkrītoši seko apsargs, lai gan nekad neko nedz esmu spērusi, nedz grasos.. ja neesmu noziegusies, tad tik un tā tieku turēta aizdomās vai pat apsūdzēta. sabtransos un uz ielas piesienas visādi īpatni romeo un ielu artisti pamanās mani izvilkt pat no trešās rindas savu lāpu pieturēšanai vai kas nu tur tiem fokusiem vajadzīgs u.t.t., u.t.jp.
karma, laikam, tāda. |
|