|
Oct. 27th, 2011|02:00 am |
|
"Leo. Pēdējā bohēma" pārbāzts ar banalitātēm un klišejām (un piedevās vēl dziedoši aktieri), bet tā sataisīts jau smuki. gluži kā tāda "1000 pasaules izcilāko šedevru" grāmatiņa uz kafijas galda, glancēta, krāsaina, neapbružāta. Satura ziņā patukši - ilustratīvā veidā savirknēti pāris vispārzināmi fakti un viss. Vienīgais, pievienoto vērtību izrādei piešķīra pašas Terēzes spilgtā klātesamība sirmā un klibā vīriešu svītā pašas pirmākās rindas pašā pirmākajā viducītī, kā arī, protams, vesels perečņicu bars, kas, pārtraukumā pulcējoties grupiņās dažādās teijātera pažobelēs, aprunāja gan izrādē redzēto, attiecībā pret pašu atmiņām par LK, gan arī, protams, T un viņas leģendu un spilgto parādīšanos šodienas teātrī. nu, kaut kā tā; jāpaskata, kas par režisoru un lugas autoru, lai nākamreiz varētu pasēt. |
|