|
Sep. 28th, 2011|10:01 am |
es jums teikšu tā: šodien būs mana otrā izrāde, no piecām, ko grasos redzēt Nacionālajā teātrī.
Autors Vilnis Vējš. Unikāla iespēja redzēt viņu arī kā scenogrāfu, jo pamatā tā arī ir viņa izglītība un agrīnie darba gadi. Umkas režija, Gaujarta muzīka, Heinrihsones kostīmi un galvenajā lomā Raimonda Vazdika, kas man šķiet wowowow. Vīrieškārtas lomai, tiesa, nebija viegli atrast aktieri; ne tikai tāpēc, ka visi labie un atbilstošie štatinieki būtu noslogoti, bet arī loma tāda, kuras dēļ viens otrs pateica, ka nespēlēšot.
kāpēc? Nezinu, vai no izrādes brīnumdaiļā apraksta tas kļūst skaidrāks, bet, nu, tēma aktuāla, tēma karsta un kontroversiāla un tēma pat mums pašiem jeb par Latvijas cilvēkiem, Latvijas kultūras vidi, tās vēsturi un reāla, nevis daiļliteratūra. Gana daudz priekšnoteikumu, lai es gribētu pamēģināt.
\
Piecdesmito gadu beigās dzejniece Mirdza Ķempe ir, kā pati raksta, "ne jauna, ne veca", tomēr jau sastādījusi testamentu. Ķempes dzīvi izmaina Linards Naikovskis, kurš gadu ziņā varētu būt viņas dēls, bet kļūst par vīru. "Savādā pāra" attiecībās, kur sava loma ir gan raksturu, gan statusa un interešu nesaskaņai, tiek iesaistīts arī šoferis Žanis. Turpmāk Dzejniece piedzīvo gan visaugstāko atzinību, gan ģimenes dzīves sabrukumu. Kamēr oficiālajos dzejoļos Ķempe ir spiesta pieļaut kompromisus, mīlas lirikā viņa meklē savu "es" saistībā ar spēju pieņemt otra atšķirību. |
|