|
Aug. 30th, 2011|08:46 am |
Vakar atklāju baseinā peldēšanas sezōnu, novēloti, bet tomēr. Prieks, ak, prieks, aš balsī smieties prasījās no tās lielās laimes sajūtas. Manispēc visas jūras, upes un ezeri varētu palikt manas pusplikās miesas neskarti un netraucēti audzēt savus mikrobiotopus vēl tūkstošiem gadu uz priekšu. Un izrādās, ja iesildās saulainajā seklajā celiņā, kur peldēt ir viegli un ātri, un pēc tam peldēt pāriet uz ēnainās puses dziļo celiņu, tad rodas tāda sajūta, it kā būtu debesīs un lidotu - baseina grīda kaut kur tālu, tālu apakšā un tu, cilvēks, esi augšā, vicini rokas, vicini, bet uz priekšu iet tik šķietami lēni.
Toties šodien no rīta nolēmu dot otru iespēju skriešanas praksei un ceļu no E dārziņa līdz mājām mēroju riksītī. Paskrēju, pagāju, paskrēju, pagāju un secināju, ka nekādi nespēju rast motivāciju piespiest sevi atkal paskriet un līdz ar to secinu, ka savu skriešanas 'karjeru' varu mierīgi likt pie malas uz visiem laikiem. |
|