|
Aug. 16th, 2011|11:41 am |
Visneizturamākie ļaudis ir bijušie (psrs) tirdzniecības darbinieki. Man te ģimenē tādi vairāki. Tad nu viņi savācas un runā tikai par lietām un to cenām, kas kur kad ko un par cik nopircis, ja ir pa rokai, tad noteikti jāvelk laukā un jādemonstrē, un, ja kādam ir piekļuve plašākai pasaulei, tad visas šīs sarunas iegūst globālāku vērienu ar kas kur kad ko un par cik arī ārpus LV robežām. un, kad jārunā ir par naudu, vai, kad vien otram kko ir pēc pasutījuma iegādājies un ir jānorēķinās, tad tā nolīšana stūrītī ar pusčukstus šu šu šu un visādiem citādiem "zemletes" tirdzniecībā iesistiem rituāliem ir kkas vājprātīgs. un ja vēl torgaškas daba savienojas ar knauzerīgumu jeb pretenzijām uz pārticību, tad gadās tā, ka pats sev pērk šubas un goldus un superplānus supervieglus gadžetus, abet veikalā var sākt kasīties par sērkociņkastīti un rada gabalam jubilejā iedāvāt Salvation Army izpārdošanā nopirktas humpalas.
Jaunībā, kad visi nenormāli ēda, koda un dancāja, bija citādāk, bet tagad, kad dzīve uz pensijas pusi pavilkusi un tikšanās lielākoties sanāk čillauta mūdā ar sarunām par veselību, sportu un politiku, vecāku paaudzes radi un draugi sadalās divās (šķiet, savstarpēji aizvien naidīgākās) čupiņās:
-'kulturāļi', kuri runā, kur bijuši, ko redzejuši, kā paticis un kāpēc.
-'torgaškas', kuri runā par to, ko nopirkuši un cik tas maksājis. |
|