|
Jun. 1st, 2011|10:02 pm |
Haha, vispirms "izlīdu no kumodes", tad "iznācu/iznākšu no skapja" - bet, kad miršu, tad vienkārši "nokritīšu no plaukta", kopā ar savu karoti!
Bet, ja nopietni, man šķiet, ka cilvēkiem ir ļoti individuāli iemesli, kāpēc viņi sasparojas un atsāk mācīties, tamdēļ izteikt vērtējošas - nedz pozitīvas, nedz negatīvas - piezīmes šajā sakarā neuzdrošinātos, jo arī pati objektīvi vērtēt nevaru. "Tāpēc, ka visi tagad tā dara" ir tikai viens, turklāt, manuprāt, ne pats izplatītākais iemesls. Man šķiet, ka pret tādām individuālām izvēlēm citu dzīvēs, par kuru iemesliem un apstākļiem nevaram zināt pilnībā, turklāt,ja tās ir likumīgas un sociāli pieņemamas, nebūtu īpaši, ko iebilst.
No bērnības atceros (interesanti būtu pārbaudīt), ka padomju laikā bija noteikts pat vecuma ierobežojums - t.nozīmēja, ka, ja tev 35, tad augstskolā stāties vairs nevari (man šķiet, tas neattiecās tikai uz kaut kādām partijas skolām, bet tās tomēr bija tādas kā tālākizglītības iestādes, tiem, kam jau bija viens diploms). Itogo, no mūsdienu viedokļa tā bija diskriminācija, savdabīgs eidžisms. Un vispār bija diezgan neok attieksme pret tiem, kas vēlāk sāka mācīties. Nezinu, vai tas attiecās arī uz visādām vakara un neklātienes nodaļām.
Nezinu, varbūt, kādam/-ai par to kas vairāk atmiņā? Un kaut kādas pārdomas par dažādām mūžizglītības paradigmām? |
|