|
May. 29th, 2011|10:52 pm |
Edgara Liepiņa piemiņas koncerts Saulkrastu estrādē bija kaut kas prātam neaptverams. Manas acis, to skatījušas, vairs nevar pavērst redzēto par neredzētu; dzīve vairs nekad nebūs tāda, kā līdz šim. Jāsāk ar to, ka pēc manām domām Edgars Liepiņš bija ļoti neglīts drausmīgi jēlu peršiņu cepējs (varbūt draudzība ar Bukovski būtu viņu radikalizējusi līdz kādam interesantam līmenim, bet tā kā šī draudzība bija maz iespējama un realitātē tā arī nekad nenotika, tad Liepiņa peršiņas tālāk par pāķisku jēlumu tikušas nav); tad nu pirmais pārsteigums ir aicinājums celties kājās un godināt šo "ģeniālo traģikomiķi". Laudis ceļas. Lai nu būtu. un tad sākas. Žoržs Siksna savā skaļajā un griezīgajā balsī pamanījās šo dziesmu izpildīt nacionālajā umpapā ritmiņā, noslēgumā viņš prezentēja savus "skolniekus", kas visi kā viens tādi žoržika "mini me", nepatīkami un žēl skatīties, laikam šī ir tā "skatuve", kuras dēļ pamest savu bērnu (jo Mākslinieks nevar but ģimenes cilvēks) un sievu pielikt pie buktu gludināšanas un apkaklīšu stīvināšanas (jo atļauties apkalpotāju nevaram, bet uz skatuves nekārtīgs iet nedrīkst).
Tālāk ļoti daudz improvizētu joku (arī par aktuālo politisko situāciju, kā nu bez tā, žurka kornēlija gandrīz vai) haltūrā-atbraukušo-teātra-ļaužu izpildījumā. Ākstīšanās un ampelēšanās (pat skaidrīte krāniņa un mildiņa nabiņa dzīvajā bija...) un tā šķībgreizā dziedāšana, bet ļaudis! vecie līdz ar pirmajām taktīm šūpojas līdzi, piesit ar kāju, sirdīgi krata ritmā sirmo pačku; dzied un jūt līdzi arī vietējā jaunatne dermantīna jakās, ieželētiem matiem un saskrāpētās sportistu saulenēs (+beibes krāsotiem/balinātiem matiem un hey!sexy! drānās). Bet visam pāri tās jaunās sievietes un vīrieši, kas sabraukuši savās krutajās (arī apvidus) mašīnās, velk laukā spogulenes un filmē/fočē to visu.
un tā tālāk un tā joprojām. ir izdevusies ļoti piepildīta diena un, kā jau teicu: mana dzīve nekad vairs nebūs, kāda bijusi.. |
|