|
Apr. 30th, 2011|08:59 pm |
paspaidījos pa vilcienu ar septiņām kulēm visās varavīksnes krāsās un ņerkstošu E, kurš atsakās gulēt diendusu, un nokļuvu Tur. "Tur" ir manā lielajā itāļu ģimenē, kuras smaguma centrs, kopš visi bērni ir izauguši, ir pārgājis no lieldienām uz vairākām aprīļa beigās sakritušajām patriarhu jubilejām. tad nu vecāki un vecvecāki un krustvecāki un draugi - bērnības vai gultas -, kaimiņi un visādi tādi ļaudis, emmm, atpūšas kopā.
Rezultātā kņada un bardaks, arī es vienā brīdi pievienojos ar no diendusas gulēšanas rūtotu vaigu; visi runā skaļi un reizē, pārēdas, sadzeras, gāna valdību, sūdzas par ūdeni celī, seko līdzi sportam, aprunā Keitas kleitu un tamlīdzīgi, visi kolektīvi pieskata - un reizēm tikpat kolektīvi nepieskata - bērnus, kuri vai nu ir līdz padusēm iekšā akvārijā "zvejojot zivis" vai arī līdz viduklim piemājas dīķi, zvejojot kokus; taisnības labat atzīšos, ka arī man vienā no tiem nelaimīgajiem akvārijiem ievēlās želejotu nēģu gabals, ko, sķiet, varbut arī neizdevās pilnībā izdabūt ārā. Līdz galu beigās pilna taša iesvērta līdznešanai visādiem labumiem, braucam mājup ar latviešu valodas skolotāju un viņas krievu vīru - taksometra šoferi un E beidzot aizmieg, seju iespiežot līdzi iepakotajā smilšērkšķu-melleņu siera kūkā.
E mīļākā pirmsmiega multene
un man drausmīgi patīk tās pieneņpūku bumbierenītes un ozollapu spārniņi jeb labu nakti, skaistulīt, dusi saldi! |
|