|
Apr. 27th, 2011|08:19 am |
man šķiet, ka Ansis Zunde tandēmā ar Igoru Šuvājevu varētu vienā mierā sastādīt mūsdienu (latviešu valodas) filozofijas leksikōnu.
vienā konf. tēžu papīrītī tiekam pie tādiem vārdiem kā:
skandalons - "klupašanas akmens" ne fizikālā nozīmē. arī Jaunajā Derībā minētais "piedauzības akmens", proti, kaut kas šokējošs, kas ir "par apgrēcību"
runināt - likt runāt, vedināt uz sarunu, atzīšanos.
poli(estē)tisks - ~1985-1995 perioda raksturojums humanitārajās zinātnēs
prātns - (sapratnisks prāts vai prātna sapratne) mēģinājums tulkot vārdu "inteligibls", proti, tas ir tikai prātam aptverami
labākā daļa ir, ka reizēm nevar atšķirt, kurš vārds ir jaundarinājums un kurš vienkārši pārrakstīšanās, drukas kļūda :D
Un, protams, apdomāšanas vērts ir apstāklis, ka latviešu valodā jaunos vārdus mazāk rada (tas bez šaubām ir patvaļīgs apgalvojums, skaitījusi neesmu) kā jaunus vārdus, vairāk kā kārtējos salikteņus (drīz, līdzīgi telefona numuriem un webiem nāksies pāriet uz jau 3, 4 un 5 vārdu salikteņiem, jo divvārdu savienojumi būs sevi izsmēluši) vai ar prievārdu, piedēkļu un galotņu palīdzību piešķirot jaunas nozīmes jau esošajiem vārdiem. Skola, skolēns, skolotāja, skolot, skoloties, skolniecisks etc., nav brīnums, ka dzejniekiem grūti :). Toties viegli ir rotaļāties ar vienas saknes daudzo vārdu nozīmēm, radot mistificējošu iespaidu par kkādām baigajām zinībām, viedumu "iekodētu" latv. val.
a no trešās puses - kāpēc gan nē? noteikta sintakse un vispār valodas lietojums kkā jau ieformē to pasauli; varbūt pat 'oriģinālā" veidā (nu, tajā nacionālās identitātes meklējumu sakarā :DDD) |
|