|
Apr. 19th, 2011|08:53 pm |
Kaķka stāvoklī. Kaķkas ģeneoloģija ir tāda, ka bija reiz kāda kaķene, smuka, šmauga, viscaur mella, pagājšvasar grūsna apkārt vazājās līdz pašā karstuma zenītā pasaulē laida trīs kaķēnus, divus mellus kā pati un vienu smuki pelēku, visi slaiki, slaidu galvaskausu, lielām ausīm, nu, pa smuko. auga kaķēni, tika līdz pusaugu dzīvnieku vecumam un māmiņa ar pūžņojošām acīm un stīvu pakaļgalu, šķiet, vienā dienā tā arī pabeidzās. Nezinu, kas noticis ar citiem minkām (rudenī vienā rītā mani pamodināja kaķu tantes skaļā vaimanāšana un raudas, ka "tikai briesmoņi un necilvēki varot tā izrīkoties ar dzīvnieciņu", kas, protams, ļauj noprast pašu ļaunāko), bet, tā kā eksemplāri tiešām superskaisti, es ticu, ka gan jau kāds paņēma, viens melns un viens pelēks vairs nav, uz vietas ir palicis tikai viens melns jeb "viena melna", jo minka, kā jau teicu, nēsā sevī savas kaķu dzimtas turpinājumu.
kāda ir šī stāsta morāle? Par to, kā tā delikātāk atsākt pārrunas ar kaķu tanti par sterilizāciju. Kaķkas ģenealoģijas izsekojamajā sākumā ievadīju šādas sarunas, pret ko kaķu tante pārāk neiebilda, taču raizējās par izmaksām (kuras tā kā uzņēmos segt) un to, kur un kā minkām pavadīt pēcoperācijas atgūšanās laiku (nebija padoma), līdz beigās tomēr nomīza un neko neizdarīja. Sētas kaķiem ir tendence vairoties superātri un daudz. kas pats par sevi nav nekas slikts, taču pēc tam uz kaķu mūža norietu visādi tādi paplukuši, pūžņojoši eksemplāri mētājas visur, kur vien acs redz (tajā skaitā bērnu rotaļlaukumā) un vēl tās drausmīgās, neiznīdējamās blusas (kuras pagājušajā gadā uzvarēja tikai rudens iestāšanās) un vasaras karstumā izgarojošais urīns (un struņķīši, rūpīgi ierakti smilšu kastē) etc. VVs, ienākumi nav tādi, lai varētu uzņemties visu kaķu veselības nodrošināšanu, tamdēļ optimālākais variants šķiet tos kastrēt/sterilizēt; |
|