|
Apr. 14th, 2011|11:19 am |
man ir problēmas ar mājdzīvnieku. Ja kaķiem ir raksturs, tad šim dzīvniekam (kura statuss manā dzīvē ir kā adoptētam partnera bērnam no iepriekšējās laulības) tas ir ļoti nesarežģīts (lai neteiktu vairāk, tā sabojājot savu karmu un/vai aizskarot šī radījuma tiešā īpašnieka jūtas). Tas kaķis tikai guļ un ēd. Un ēd nevis vienkārši, bet, šķiet, par savas dzīves vienīgo izklaidi un mērķi ir padarījis nepārtrauktas ēdiena "medības" (cik nu tās ir iespējamas mājas apstākļos), kas nozīmē, ka bez pieskatīšanas atstāts ēdiens pazūd, tāpat pazud viss, kas viņa bļodiņā, pa nakti tiek izšarīta miskaste un uz rīta nomazgāšanu atstātie trauki; ja mācētu atvērt, šķiet, tas kaķis arī izšarītu ledusskapi. un kas pats drausmīgākais, viņš nejūt tajā problēmu. Apsaukšana neiedarbojas, pat tad, kad tiek pieķerts nozieguma vietā un pieklājīgi bīdīts prom, tas ar visu savu masu ietiepjas un nekust ne no vietas, mēģinot pagūt vēl aprīt tik, cik maksimāli iespējams šādā brīdī. Vakar vakarā tā pabeidzās mans hibisks. Un es esmu dusmīga, jo, jā, ir konsultēts ar vetārstiem par uzturu etc., jā, esmu personīgi izņēmusies kaķa uztura uzraudzītāja lomu, jā, es esmu to mīļojusi, ķemmējusi, runājusies, rotaļājusies un visādi citādi mēģinājusi padarīt viņa dzīvi pozitīvas attieksmes piepildītu. Rezultāts tāds pats, kā tad, kad neko nedara.
No otras puses, nu nevar, nevar piktoties, kā nekā tas ir dzīvnieks, nevis cilvēks. Līdz ar to draudzīgs padoms jums visiem un arī pašai sev - rūpīgi izvēlieties savus mājdzīvniekus. kā nekā būs jādzīvo ilgi kopā.
(lai gan ap šo brīdi es sāku sliekties par labu mājdzīvnieku un istabas augu neesamībai, tā vietā turot lielāku rūpi par flōru un faunu ārpus privātās dzīves telpas) |
|