|
Jan. 30th, 2011|11:39 pm |
Labi, ļoti nepatīkama darba sarakste. ievilcies pasākums. kā izdaru labi un mani paslavē, tā uzreiz kkas negaidīti nobrūk, protams, vaina nav/ir daļēji mana, bet atbildība gan pilnībā manējā, līdz ar ko nekāda taisnošanās nevar būt, "vainīgs esmu, neliegšos, žēlastību izlūgšos" stingrā stāja un soda saņemšana nekurnot. diezgan debili jau tā, bet, nu, kas jādara, jādara. Bet tas, kas reāli kretinē, ir kkādu neesošu motīvu piešūšana. a ļa kkādas kritiskās notis no manas puses, kas fakin tur nekur neeksistē!!! ne rindās, ne starp rindām, kā tie cilvēki kko tādu izpīpē, nesaprotu. un, balstoties uz šiem saviem imaginārajiem lasījumiem tālāk tiek atvedināti arī kkādi apvainojumi. un nevis konkrēti, bet gan ar mājieniem un dzēlieniem neformālajā komunikācijā. Tipa, esot priekšstats par mani.
pa lielam jāatzīst, ka tur vairs darbus neuzņemšos. nevis tēmu dēļ, bet gan formāta. Neinteresants. daļēji tamdēļ arī grūti motivāciju dabūt, centi uzmodināt. tādā ziņā, ka es zinu, ko un kā es gribētu darīt un kā sastrādāties rezultāta panākšanai. It kā nav jau grūti izpildīt neinteresantu lietu - darbs ir darbs, tas ir "jāizdara" -, bet ja sākas viss šitas personiskais sviests, tad nu gan sorry. vienīgais, nav ne jausmas kā pēc gada ap šo laiku naudu pelnīšu, ja šie anahroniskie formāti un metodes vēl nebūs kļuvušas pa prātam |
|