|
Jan. 18th, 2011|07:24 pm |
labi, bet šīs dienas ne ar bērniem un dārziem saistītais stāsts ir tāds:
stāvu es krustojumā līdz ar citiem ļaudīm, gaidu zaļo gaismu, kad ne no šā ne no tā, man gar kreiso pusi izliecas un priekšā pieliecas jauns, ļoti kopts un labi ģērbts vīrietis un saka "varat, lūdzu, man palīdzēt?"
emmm, es tā skatos un domāju, ko gan tieši es varētu palīdzēt glauna un nebūt ne cietoša paskata cilvēkam vietā un brīdī, kur var būt daudzi citi labāki kandidāti par mani? līdz ar ko es atbildu, ka nē, drošvien, ka tomēr nevarēšu palīdzēt. pēc tam apdomājos, ka, varbūt tā nav labi noraidīt cilvēka palīdzības lūgumu, ja jau prasa, tad varbūt arī kkas ir. pagriežos un saku, nu, ok, kā es varu palīdzēt?
un viņš man saka: "vai jūs, lūdzu, varētu apskatīt manas oliņas"?
[pauze]
emmm, o-kas? mūsdienās to vēl kāds sauc par "oliņām"? nē, nu, varbūt viņam tiešām zem mēteļa azotē ir ķocītis ar savigi dētām lauku vistu oliņām, bet, nu, nejūtos eksperts vistkopības jautājumos. abet pats vārds tādā locījumā kā "oliņas" jau nu noteikti neraisa erotiskas asociācijas, līdz ar ko tajā sekundes simtdaļā nevarēju izšķirties, vai tas nopietni un man jāsāk baidīties no maņjaka, vai arī mani vnk nes cauri. tipa, slēptā kamera un tad vienā brīdī no kupenas leks laukā filmēšanas grupa un hahā got you! vienu vārdu sakot, sasmējos vājprātā, noplātīju rokas, ka nēnē un gāju pāri ielai, zaļā gaisma. |
|