|
Jan. 8th, 2011|11:43 am |
Cyrus.
Noteikti ne izcila vai lieliska filma, bet jokaina. tādā labā nozīmē. Ja Haneke vai man bites dog režisoru grupa vnk pārkāpj filmu žanru likumus un dara to agresīvā un vardarbīgā veidā, tad šitie divi džeki, kas cepuši augšā Cyrus, arī totāli nespēlējas pēc kīnō likumiem (vismaz šižeta risinājumā), bet viņu realitāte ir absolūts pozitīvs. Stāsts ir vecs kā pasaule, bet, lai pievērstu vai noturētu skatītāju uzmanību, neviens nesāk uzvesties neadekvāti, nu, tur griezt rīkles un tiranizēt tā, ka visas policijas, parapsihologu un ufologu vienības netiek ar situāciju galā, vai risinājumi pēkšņi nenokrīt no gaisa kāda labā glābēja vai liktenīgā pagrieziena formātā. nebūt ne. viss ir ļaužu izvēles un ļoti parastas un cilvēcīgas un pret dzīvi patiesīgas. līdz ar to filma kaut kādā mērā atgādina tās mācību lentes, ko terapiju vadītāji liek visādās ģimenes u.tml. konsultācijās. bet anyways, tik un tā patīkami skatīt nepretenciozu un pozitīvu ķinīti šo vārdu nebanālajā nozīmē.
spoilers tādā ziņā, ka, ja par filmu iepriekš nekas nav zināms, tad sižets virzās tā, ka visu laiku tiek gaidīta vardarbība un filmām raksturīgā spriedze vai kkas tml. |
|