|
Dec. 8th, 2010|12:22 pm |
Latvijas iedzīvotāji ir viena apbrīnojama tauta. Piemēram, braucot autobusos ar apskaužamu regularitāti nākas novērot tādu parādību, ka ļaudis spiežas izkāpšanas platformiņās durvju priekšā, nu, bet tā reāli spiežas, kamēr ejas starp sēdvietām ir tukšas. Piemēram, vakar iekāpjot vienā tādā siļķu bundžā - tā kā man jādodas līdz galapunktam - atļāvos virzīties uz pēc iespējas tālāko un brīvāko galu, lai pārējie, kas cirkulē tuvāko pieturu ietvaros, varētu to darīt manis netraucēti. abet šajā caurspiešanās procedūrā kāda peņsioņerka atļāvās man uzšņākt, tipa, kur es lienot. uz ko es skaidri un gaiši atbildēju "ej ka tu dirst!"
otrs fenomens šīs pašas tēmas ietvaros ir jokainā parādība, ka noteiktā pieturā X dzīvojošie ļaudis (un, tā kā tas ir guļamrajõns, tad viņu ir daudz) izmanto vienu (mazo) autobusu, nokļūšanai līdz savām mājām, nevis 2 citus, kas iet pa to pašu maršrutu. Problēma šajā gadījumā ir tā, ka mazajam autobusam pēc attiecīgās pieturas X ir vēl 2 pieturas un galapunkts (kas arī ir guļamrajõns un līdz ar to arī uz to brauc dauzd ļaužu), kamēr tie otrie iet tālutālu līdz pat rīgas robežai un līdz turienei braucēju ir ievērojami mazāk. tad nu parasti ir tā, ka X pieturā no mazā autobusa izbirst gandrīz visi ļauži, kamēr uz galapunkta mikrorajonu ļaudis, kuri grib kaut nedauzd civilizētus apstākļus, ir spiesti braukt nevis ar to transportu, kas pieved līdz namdurvīm, bet gan ar tiem, no kuru pieturas vēl kāds gabaliņš pa lauku vai caur sniegoto mežu vālējams... |
|