|
Oct. 16th, 2010|06:48 pm |
protams, slapjdraņķis vienmēr ir tad, kad esmu savedusi kārtībā matus un acis izzīmējusi ar ūdens nenoturīgām krāsiņām; nu un tad ar savu lakstu padusē stāvu pie tilta čuķ ne krusas apsista un gaidu. Drīz vien pēc tam, ap to laiku, kad citi likumpaklausīgi ļautiņi pulcējas božņecā, mēs skatāmies mačetemačetemačetēē, jeb kārtējo filmu, kurā pensionēti krutaki mēģina pie dirsas pieaudzēt jaunas kājas (mājas apstākļos izturēju 25 minūtes, par 20 minūtēm vairāk nekā pēdējo Rembo, bet ar izbirstošu popkornu megapaku un 3salmiņu megakōlu un kolektīvā bija baiglab). Nedaudz skumji (īpaši par Robertu deNiro, no kura ļooooooti gribētu sagaidīt vecuma un meistarības cienīgu lomu kādā pizģecs filmā, nevis Fokkeri viens un Fokkeri divi un lecam trusīša pōzā un, ģērbti hūdijā, imitējam meksikāņu kautiņu.. sviests), bet ļoti jautri, visas banalitātes vajadzīgajās vietās un pa virsu vēl nedaudz meksikāņu kultūras šarma sīknaudiņas (nokniebt beibi uz braucoša motocikla, bez priekšējiem uguņiem uz tumšas šosejas - tā, lūk, ir augstākā pilotāža - kā drāzēja, tā arī scenārija autora :DD). Pēdējo reizi tik priekpilni bija, šķiet, Tarantīnō Deathproofā (visās skatīšanās reizēs).
pēcpusdienā medības. pašai šķita, ka sabiju 30 minūtes, bet izrādās 2arpus stundas, kā rezultātā 380 vienības skaistuma, no kurām sekojošie hailaiti silda manu sirdi šeit un tagad:
1) Homoerotika PSRS kultūrā
2) mīlīgi (to pirmo došu demonstrācijai un kabarēvoltēram, to otro kādam no Orbītas, ja vien kādu no Orbītas pazītu :DDD )
 |
|
