| izdzīvošanas tūlkits praktiskā darbībā |
Oct. 3rd, 2010|09:44 pm |
tātad, es kultūrģentrificēju savus divus rajōnus (vai vismaz pāris mājas rādiusā ap to, kurā es dzīvoju), jo visus mākslu katalogus ņemu dubultā, arī vecos žurnālus un laikrakstus ņemu buntītē un tad atstāju kāpņtelpās tajās vietās, kuru iemītnieki paši visdrīzākais līdz šiem materiāliem tā arī nenokļūtu (un, ja nokļūtu, tad neiegādātos:). Bet, kad ir bez maksas un neviens neskatās, tad pa vienam vien žurčiki uzsūcas un pēcāk tik redz bērnus, kas lasa Kuš! un tantītes šķurinot un bubinot Rīgaslaiku vai Architektūru.
tāpat arī nesen secināju, ka simt gadu nav vajadzīgas nekādas centralizētās mantu ziedošanas organizācijas (vismaz man), štātītes jau kādu ilgāku laiku cirkulē šurpu turpu no un pie dažādiem ļaudīm, tagad, izrādās, ar personīgu pieeju sētas valdniecei (sētniecei, kas visu zina) un pāris regulāri ārā tusojošajām kaķu tantēm, īsto vietu atrod arī visādas bērnu mantas, sadzīves lietas un iekārtas, kas pašam īsti vajadzīgas nav, bet lietojamu mantu tā vienkārši līferēt laukā arī ņe ohota. 1000 dzīvokļi beigās sanāk viena liela ģimene, kas, manuprāt, ir īpaši jauki, jo manējie ir spičkastīšu rajōni un, pa savam padarot tos omulīgākus, tiek iemiesota un dzīvi uzturēta H.Lediņa 'arhitektonisko struktūru un sociālās ekoloģijas' ideja:D |
|