|
Sep. 5th, 2010|02:55 pm |
Mani visvairāk grāmatās aizrauj tieši pirmā rindiņa. Kā autors atklāj savu darbu, pirmais gājiens. Tad vēl pirmo teikumu var paplašināt uz pirmo paragrāfu, kura laikā autors iedod ilgstamību un piesaka savu - autora - pozīciju darba kontekstā.
šādā ziņā Dž.M.Kutzē elizabete kostello šķita diezgan pretencioza.
Betbetbet.
Pagūstot tikt vēl tikai līdz 9. lappusei, vairākas reizes šis stāsts bija pamanījies mani sasiet mezglā, tā kā nācās vien likt nost, lai nezaudētu ne burtiņu, lasot saullēkta un noguruma neformā.
p.s. kurš putniņš agri ceļas, agri lasa elizabeti kostello, tie kas guļ, paliek bez šīs grāmatas (jo tā tagad ir pie manis) |
|