|
Jul. 31st, 2010|07:54 pm |
man te otrā rajonā ir viena tāda pusaugu meitene, nu, ka nevaru acis atraut, tāds kolorīts. Ja es būtu kkāds modes biznisa boss es divreiz nedomājot viņu savāktu un justos kā ameriku atklājis.
tas meitietis ir garš un tievs, taču ne kāmeklis, bet gan ar visiem pupiem un vidukli un apaļu pēcpusīti, vien uz tādu paggarāku rāmi izstiepies, bieziem zemesriekstu krāsas matiem, tādu androgīnu ģīmīti, ne ta tāds aizvainotu skatienu pusaugu puika, no bučošanās pietūkušāmlūpām, ne ta kas. Uz šo fantastisko ģenētisko assetu beibe kabina virsū nu tādas drēbes un aksesuārus, kas, nu, ir pats neiedomājamāki vājprātīgākais, ko vispār varētu iedomāties salikt kopā un uzvilkt sev virsū, tur ir puķainas omju kleitas, kas, šķiet, no Lielā Tēvijas kara saglabātas komplektā ar sintētiskām noļukušo kabatu jakām, saulenēm un salmu hūtītēm, strīpainām zeķēm melnās lakādas platformenēs. Protams, braucot uz un no skolas, kad salonā ir citi bērni, viņa tiek apsmieta. vienmēr. un protams, ka viņa dzīvo ar savu tāda paša paskata veco māti citu vecu drausmīgas gaumes krieveņu ikdienišķā ielokā, lōģiski, ka pie tāda razklada ne tur modes biznisa boss būs, ne kas (nu, vai arī fast and glorious/tragic dzīve, ja meituks ņems to visu pati savās rokās), lai gan ar šādu izskatu pa manam mila jovoviča var mierīgi iet atpūsties.
kāpēc es par to stāstu? nezinu, šis ir pirmais gads, kad viņa no bērna sāk formēties par jaunu sievieti. kādi 15, 16 gadi viņai. ļoti jocīgi un skaisti. |
|