| Repo Men |
Jul. 12th, 2010|09:41 am |
Mani ļoti mulsina filmas, kurās, nu viss iet normāli, un tad vienā brīdī kļūst nenormāli (lielākoties - hipervardarbīgi) tieši, šķiet, estētisku apsvērumu dēļ. Tādos brīžos es mulstu - vai man tagad vajadzētu visu iepriekšējo noraidīt kā fantāziju vai arī mēģināt vardarbības seksualizāciju un estetizāciju ielikt saprāta rāmjos, bet tad uzreiz rodas WTF (lai gan nosauktās f. pats fināls mīkstina arī šo sajūtu)? Un vēl arī visi tie sviesti, kas parasti gadās filmām, nu, tur, labais nošauj slikto, ka žļarkst vien, pat ja tēmē ar tukšu ieroci debesīs, kurpretī sliktais var turēt savu šaujamo labajam pie deniņiem, bet tāpat netrāpīt u.tml.
No otras puses - jauka problemātika tomēr. Man jau patīk visi šitie "kā mēs dzīvosim nākotnē" mēģinājumi, 50to gadu when the earth stood still šodien šķiet fanī, nu, tur vīri ietīti folijā (iztotērpā, bet tas nu tā) ar pielāgotām motociklistu ķiverēm galvā un mirgojošām lampiņām sirds rajonā. Mūsdienu f. tādā ziņā ir aizraujošākas (it īpaši, ja neesi biologs vai astrofiziķis), jo modelē situāciju no relatīvām 'šeit un tagad' iespējām. Repomen izklausās diezgan iespējami (šaubos, tiesa, vai medicīniskās manipulācijas būtu tik kautuvjveidīgas, taču, piemēram, parādnieku skeneris lidostā sounds quite ok).
Tāpat arī jancīga bija sievas līnija, nu, parasti visi šie laulību sarežģījumu amīšu filmās tiek atrisināti visām iesaistītajām pusēm amocionāli pieņemami (vismaz meinstrīma ekšnkīnō), kurpretī šajā kkā ļoti ačgārni paliek pusratā ar - varētu šķist muļķīgu, bet īstenībā - diezgan ikdienišķu morāli. |
|