| pirms un pēc |
Jun. 4th, 2010|03:49 pm |
Man šausmīgi nepatīk satikt bijušos klases biedrus. Nu, vispār pretējā dzimuma pārstāvjus no agrīnās pusaudzības laikiem. Manā prātā viņi vienmēr ir puikiņi, kas neuzkrītoši ik pa brīdim mēģina iebāzt roku tev strp kājām, plivina apkārt līdzpaņemtās higiēnas preces un plijās virsū ar jautājumiem, kuras no kalses meitenēm ir nevainīgas. Viņu stulbums un gudrība ir pieredzēta mācību klasēs, atbildot vielu, debašu izbraukumos, līdzi justs sporta spēlēs, pēc skolas uzsista bumba kādā sēta. Un kur nu vēl klases vakari un klases ekskursijas.Bet pēc tam satiec un skaties uz tādu pieaugušu, nobriedušu, savu, patstāvīgu dzīvi dzīvojošu ķermeni, kas tik nēēēēnormāli tomēr līdzinās tam pumpainajam, sliktās frizūras puikiņam ar aizlauzto balsi skolas solā, ka doma, ka īstenība jau neko par viņu/viņiem nezini, ka īstenībā nav jau objektīvu iemeslu just emocionālu tuvību ar viņu/viņiem, ka vispār tas ir svešs cilvēks pa lielam, ir ļoti mulsinoša. Un arī ļoti skumdinoša. Visas tās pieaugšanas, sadalīšanās dzimumos un dzimtēs un beigās vnk nav citas izejas, kā komunicēt pieklājīgi, esot svešai, pieaugušai sievietei pret svešu, pieaugušu vīrieti. zosāda metas.
 |
|
