| Fricis Brīvzemnieks atstāsta 1874. gadā |
[Jan. 30th, 2017|12:19 am] |
|
"Jūras neziņas plašums tam jau tik brīnišķīgi prātu aizgrāba, ka acis un prāts citu neko neredzēja kā tik jūru un atkal jūru. Skaists un dižans arī tiešām bija šis jūras vaigs rāmā laikā; viņas līdzens, spožs kā spogulis ūdens virsus vispkārt gulēja tāļi jo tāļi, līdz tas tur viņās debesu malās ar debešiem kopā saplūda. Bet zaļokšņam, kam pulks spēka kaulos un smadzenēs, patīk vairāk krākdama un kaukdama jūra; kad šī milzu māte putodama bangas uz bangām valsta, kad vētra plosīdamās plosās, kad jūra liekas nodomājusi visu pārspēt, savā bezdibenī rakt: tad spēcīga zaļokšņa sirds rautin raujas turp ar pārgalvīgu trakodamu milzu māti lepni paspēkoties, palausties un tai pēc kāda laiciņa virsū par kakla kungu līgot. Arī jaunais Lomonosovs cienīja vairāk bargu nekā rāmu jūru. Viņam arī gadījās uz jūru būt pie valzivju zveijas. Brīnišķīgs bija šis karš, ko jūras zveijnieki ar to lielāku ūdeņa dzīvnieku karoja. Rau, uz ūdeņa parādās neganti liels vienmulis. Tūdaļ steidzas tam klātāk laiviņas, kas uz viņu gaidīt gadidīja. Laiviņas laižas tam tuvāk un tuvāk. Valszivs izlaidusēs mierīgi lutinājas ūdens virsū. Bet, rau, viena laiviņa jau tik tuvu tai, cik vien vaijadzīgs; duramu dzelžu metējs, uz laivas malu stāvēdams, sviež piepeši ar izmanīgu, veiklu, spēcīgu roku labu prāvu ķesi jeb duramu dzelzi, ko par harpūni sauc, velzivei virsū; ķeksis dziļi ieduras trāpītās miesās. Valzivs sit ar savu smagu asti tik spēcīgi, ka lielas bangas visapkārt saceļas, kas gandrīz laiviņu apgāž; ievainotais ūdeņu lops šaujas jūras dibenā ar tādu sparu, ka garā virve, kuras viens gals pie aizmesta ķekša kāta piesiets, bet lielā puse, ap muciņu apsieta, laivā guļ, sakarsuse pat kūp - gar laivas malu ārā skriedama, - tik ātri viņš to lejup rauj. Drīz virve visa notinusēs un muciņa izlec iz laivas jūrā. Bet kas dos valzivei ūdens dziļumos vajadzīgo gaisu priekš dvešanas; tuklāt jūras sālīgs ūdens sāpīgi cērt viņas brūcē - tai jānāk, vai tīk vai netīk, atkal pēc brītiņa uz ūdens virsu. Papriekšu parādās vieglā muciņa ar otru virves galu - tad arī pats ievainotais medījums. Bet nu uz viņu met ķekšus iz visām laiviņām, kas to aplenkušas. Spēks tai zustin zūd, līdz galā, no dzīvības šķirdamās, tā laižas izšlauku uz ūdens virsu. Lomonosovs daudzreiz bija klāt pie valzivs zveijas, kas dažam labam jūras zveijniekam dzīvību laupījuse; viņam nenācās grūti aprast ar šo darbu" |
|
|