| |
[Dec. 22nd, 2016|08:22 am] |
|
Vēl es domāju par kaunu. Cik nejēdzīgs un politiski nīks ir šis jēdziens, ko pēdējā laikā sanāk pulka dzirdēt apkārt. un kāpēc to vispār lieto? Jūs redzējāt ASV sūtni Apvienotajās Nācijās Samantu Paueru, kura ar izjustām, dramatiskām pauzēm piesauca kaunu Alepo bombardēšanas sakarā? Diemžēl skatoties šo materiālu, ko FB ar aplausiem un asarām acīs dalīja ne viens vien saprātīgs cilvēks, man sanāca ironiski sasmieties. Jo brīdī, kad persona saka "Are you truly incapable of shame? Is there literally nothing that can shame you? Is there no act of barbarism against civilians, no execution of a child that gets under your skin?" pat es varēju pateikti "Nope" bez mazākās sašūpošanās dvēselē, un es neesmu Asads vai Putins, kam šī uzruna tika adresēta, un kura " barbarism against civilians" slieksnis noteikti ir augstāks... Kaunināšana kā politiskais rīks, metode ir pilnīgi impotenta, ir jābūt argumentiem, ticamiem. Bet, ko es gribēju teikt, te, pie brokastu kafijas, sīks, virtuozs kriksītis Sure, “post-truth” is a big problem, but what about “post-shame”? How to challenge a politician who cannot be embarrassed? Or to protest a leader who thrives on the absurd? How to out-dada a dada president? |
|
|