| |
[Apr. 14th, 2016|03:45 am] |
|
es vairs nenēsāju augstpapēžu kurpes, jo ar plakanām zolēm ir vieglāk pārvietoties. es vairs nepārvietojos ejot, bet gan nedaudz tā kā skriešus. un vēl es laikam vairs neguļu, jo naktī arī ir stundas, kurās var strādāt. Miegs pāris h pēc bērna nolikšanas gulēt, pāris h pirms došanās uz darbu un pagulēt gribēšana, bet nedabūšana dienas vidū (neprasiet, ar ko šobrīd ir piepildīta mana dzīve). Lai nodrošinātu darbošanos atbilstoši tam saturiskajam draivam, kura dēļ ir vispār vērts kaut ko darīt, ir jāskrien ātrāk, jānoskrien tā sūda birokrātija. un tam vajadzīgas elastīgas pazoles un nakts stundas. Piemēram šodien. bija labā, saturiskā lieta, par kuru nerunāsim, jo tā ir (būtu jābūt) norma. un tad bija daudz, daudz, daudz dīžāšanās šurpu turpu ar - es nemelošu - 3 vīzām, kuras labo un labo, un labo, skrien uz departamentu šādu, skrien uz departamentu tādu, lai dabūtu apstiprinājumu, ka šitas der, bet šitas ne, katrs saka kaut ko savu u.tml. un es to it kā nedaru vairs pirmo gadu. Birokrātija ir nenormāli smagnēja un tās ir par daudz, vesela diena pagāja trīs, čuķ ne pašas spiestu zīmodziņu dēļ. Kam tas vajadzīgs? |
|
|