| brīvība un laiks |
[Aug. 31st, 2015|10:52 am] |
|
Tik jocīgi. Viens no iemesliem, kāpēc sāku strādāt normālu darbu, līdz ar brutālo 'vajag naudu', bija, kkāds 'intelektuālais sastrēgums'; visa tā akadēmiskā rakstīšanalasīšanapētīšanadomāšana bija novedusi līdz psihotiskam stāvoklim, ka eksistē tikai smadzenes, samilzušas, pulsējošas un abstraktā dzīvojošas. Padomāt nevarēja, domāt bija nepatīkami un riebīgi. Akūti vajadzēja sajust miesisko sevi. darbu, kas jādara ar rokām, ar visu ķermeni, dažreiz pat nedomājot, vnk funkcija, kur ir jārisina parastas, praktiskas, zemišķas lietas, jāiet, jāsatiek, jārunā ar cilvēkiem. Tagad, pēc 3 gadiem var teikt, ka beidzot ir 'atgājis'. Atkal jūtu to modžo, ko dod rakstītlastīpētītdomāt. Pamosties un ar prieku domā par word atvēršanu. Bet tā vietā jāiet uz darbu, parastas, praktiskas lietas, kas nekad nemainās, nekad nebeidzas (es nesaku, ka nepatīk) un mežonīgs nogurums vakarā. Un izrādās, aiziet no darba pavisam prom nav vairs nemaz tik viegli. |
|
|