| mēs, dzimtenei piecietinātie |
[Mar. 13th, 2015|12:02 pm] |
Nu jau vairākas nedēļas veca ziņa - Lietuva atjauno obligāto kara dienestu.
Līdz ar nāvessoda atcelšanu, obligātā kara dienesta atcelšana, manuprāt, bija viens no labākajiem notikumiem neatkarīgas Latvijas dzīvē. Cerīgākais.
Bērnībā, vakaros, pirms iemigšanas prātā pārliku visas tās lietas, kas mūsu mājā man patika, vai kas bija vērtīgas, un ko es vēlētos ņemt līdzi, gadījumā, ja pēkšņi būtu māja jāpamet; vizualizēju, kur tās stāv un kādā secībā tās visoptimālāk būtu savākt, pārvietot. Scenāriji vienkārši pēkšņam gadījumam, scenāriji ugunsgrēkam u.t.t. Pakāpeniski, ar laiku, šādu 'svarīgo' lietu palika arvien mazāk, līdz beigās, šķiet, rakstāmgaldā pa labu roku stāvošā dzimšanas apliecība bija vienīgā, ko ņemtu līdzi un arī tikai tāpēc, ka sūdu gadījumā esot jābūt vismaz vienam dokumentam, kas apliecina personu.
Vēlāk, uzsākot pieaugušāku dzīvi, vakaros, pirms iemigšanas pārliku prātā visas tās lietas, par kuru "pašsaprotamību" biju pateicīga; ka man ir jumts virs galvas, drošība, ir siltums, gaisma, tīrs ūdens, ir ēdiens.
Taču nu jau vairākas nedēļas esmu pasākusi ciešāk turēt apskāvienā bērnu, biežāk teikt, ka mīlu viņu. Izjust pār malām plūstošu maigumu, kad viņš iet blakus un savā nodabā dungā dziesmiņas vai palecas deju solī ne no šā ne no tā. Jo, lai arī viņam līdz jebkādam iesaukšanas vecumam ir vēl tālu, tas neko nenozīmē, laiks, šķiet, tagad iet atpakaļ. |
|
|