| par agru |
[Feb. 5th, 2015|09:50 am] |
|
es esmu ļoti neattapīga. Kāpēc, piemēram, es savulaik nevarēju iedomāties izvēlēties pētniecības tēmu, saistītu ar darba vietas profilu? tad katrs tiešā pienākuma solis būtu bijis solis uz priekšu pētījumā, nevis mīņāšanās mazā aplītī uz vietas, pēc darba, uz ģimenes un sabiedriskās dzīves rēķina. No otras puses, sākumā man nebija darba (konceptuāla izvēle), kā arī man maksāja, lai pētījums būtu kā darbs. Tiesa, tikai tagad, kad piedzīvots "īsts darbs" ar blāķi procesu, procedūru un protokolu tieši sejā, beidzot lēnām ir atnākusi sapratne par to, kā tas viss tīri tehniski ir jādara. Tagad neērti atskatīties uz nepadarītajām lietām; uzmestas nevis slinkuma, stulbuma vai ļaunuma dēļ, bet tāpēc, ka nemācēšana paralizē un mācīšanās te diemžēl lielākoties ir "paš-". |
|
|
| |
[Feb. 5th, 2015|10:17 pm] |
es gribētu, lai ir tāda spēle līdzīga kā jebkura galda spēle ar kartona kartiņām, metamiem un ejamiem kauliņiem; tur būtu dažādu trenētu ķermeņu attēli un uzdevums būtu pēc uztrenētajām muskuļu grupām noteikt, ar kuru sporta veidu attēlā redzamā ķermeņa īpašnieks nodarbojas.
bērnības toņi |
|
|