| solips. |
[Jul. 8th, 2014|11:27 pm] |
vainas apziņa - lielisks pašsodīšanas mehānisms. Kopš marta jūtos vainīga (īstenībā visus šos gadus), ka nevaru un nevaru izdarīt to, kas no manis tiek prasīts, sagaidīts, ko pati bez viltus un spaidiem esmu uzņēmusies paveikt. Nekādi neiet kopā tā bilde, kas ir galvā, ar to, kas taisās ar burtiem uz baltas lapas. iet pretējos virzienos. Materiāli ir fantastiski (rakti tik nepareizos veidos, ka aizveduši līdz necerētiem rezultātiem), bet tie ved vietās, kas nav gana labi zināmas, kur ir intuīcijas, bet nav vairs laika tās pārbaudīt, viss par daudz, par plašu, tur vajag vēl, runāt ar speciālistu šādu un speciālistu tādu, ieurbt jomā X Y Z dziļāk, nekā mācību grāmatas atvērums.
Dzīve kopš šī gada sākuma apstājusies (īstenībā visus šos gadus), nekādas dziedošas dvēseles, vibrējoši gaisi un miesīgas miesas, pat bērns atstāts novārtā (redzu, kā viņš jūk nost no šādas kroplas saziņas). un es nevaru. un tūdaļ mani sodīs. bet pirms tam es pati jau jūtos vainīga.
Gribētos arī cibā beidzot uzrakstīt ko atklātāk un personīgāk, bet nevar, iekšēja paralīze kaut kāda. kamēr nav nokārtots, man nav tiesību
(šorīt galvā skanēja šis. liriku dēļ lielākoties) |
|
|