| oh, meh. |
[May. 8th, 2014|08:49 pm] |
Man godīg sakot ir vienalga, ko saka un kā vērtē citi.
Vienīgais, kas nav vienalga un par ko žēl - ka tie, kuru teiktais man rūp un rezonē - ir tik nepieejami. Pārdot aknu vai olšūnu vai ko, bet bļiaķ ku labi, ka tomēr visumā ir kādi, kuri skaidrā tekstā un pārliecinoši runā to, kas pašas galvā ir vislaik bijušas kā intuīcijas - tās, kuras te, starp citiem, nekādi neizdodas jēgpilni notestēt, lai nezaudētu savu seju un stāju. kā arī vienkārši nav laika. |
|
|