| |
[Apr. 14th, 2014|10:08 am] |
Kognitīvā disonanse. Sabiedriskajā transportā novēroju mātes, meitas un ~ 3gadīga mazdēliņa sarunu, kas tika risināta īsi pirms izkāpšanas. Māte pārmeta meitai, ka mazbērns ieģērbts nederīgā apģērbā - bikses esot par mazu un noskretušas. Meita atcirta, ka viņa vēl tikai grasās pirkt jaunas bikses un, ka varbūt pārmešanas vietā māte varētu piedāvāt kādu savu risinājumu. Māte bilda, ka viņa jau ir piedāvājusi iedot viņas īpašumā esošas bērnu bikses, lai mazbērnam nav šitādam jāstaigā. Meita atbildēja, ka piedāvātās bikses esot meiteņu, viņa nemūžam savam dēlam nevilkšot meiteņu bikses, jo - vai tad māte to grib? - ka bērns izaugs par *manierīgs žests* to tur...
Man iestājās mērens wtf, jo konkrētā persona, kas, tā teikt, audzinās savam bērnam vērtības, bija persona, kas 14 gadu vecumā, svētdiensskolas laikā turēja apkamptu tualetes podu un korķēja saistībā ar svaigi iestājušos grūtniecību. |
|
|