| I got the poison, I got the remedy |
[Dec. 13th, 2013|04:38 pm] |
izdevās izvairīties no tā saksofonista puisīša, kurš ir ekvivalents dislektiķim, tikai mūzikā. nabagu piefiksēju vēl tad, kad pati biju pusaudze un sāku strādāt vecrīgā - viens no drausmīgākajiem, nemākulīgākajiem spēlētājiem Rīgas ielās. pa šiem daudzajiem gadiem, jāatzīst, pirksti ir kļuvuši veiklāki un kaut kādu virtuozitātes imitāciju arī ir iekalis, līdz ar ko it kā džezīgāk tai taurei būtu jāskan, bet skan tikpat briesmīgi kā sākumā. nu drausmas.
lūk, šito spēlētāju dēļ es cenšos izvairīties no pazemes ejām, jo tā viņu skaņā spēlēšana vai dziedāšana ir masīva sūdu kokteiļa deva, bet šodien kaut kā piemirsās, eju pa tuneli, redzu, āāāā, VIŅŠ, bet paldies dievam tuba pie mutes pielikta nebija, tikai riktējās. paātrināju soli, pie sevis skaitot "lūdzunēlūdzunēlūdzunē" un brīdī, kad jau kāpu pa trepēm augšā, pirmos akordus noslāpēja mašīnu dūkoņa, šļaksti un viss pārējais manas mīļās pilsētas dabiskais noizs. |
|
|